Viens no programmas “Drošas kopienas” virzieniem ir apkaimju kopienu attīstības programma, kurā šobrīd notiek pirmās programmā uzņemto kopienu tikšanās pasākumi visā Latvijā.
Rīgas un Pierīgas reģionā programmu īsteno Latvijas Pilsoniskā alianse, tāpēc 16. maijā Hāmaņa muižā LPA komanda tikās ar pārstāvjiem no visām 12 kopienām, kas apstiprinātas dalībai pirmajā uzņemšanas kārtā – Carnikavas, Nūrniekiem, Karlsbādes, Kaugurciema, Imantas, Jaunburtnieku ciema, Medemciema, Vangažiem, Pļavniekiem, Doles salas, Kākciema un Zvejniekciema.
Diena aizritēja brīvā, sirsnīgā un reizē ļoti darbīgā atmosfērā. Tas lielā mērā bija iespējams, pateicoties dalībnieku atvērtībai, gatavībai iesaistīties un – ne mazāk svarīgi – humora izjūtai. Labā kompānijā aizvadījām visai intensīvu programmu, kur aktivitātes mijās ar dažādiem (un ļoti vērtīgiem) pieredzes stāstiem. Iedvesmas stāstu un satura bija tik daudz, ka dalībnieku sēžamvietas, visticamāk, vēl kādu laiku atcerēsies pasākuma krēslu dizainu.
Par kustību gan nevarēja sūdzēties dienas pirmajā daļā, kad notika Kristas Burānes darbnīca par mākslu kā rīku kopienu izaicinājumu izgaismošanai un – kā apliecināja piemēri no Kristas pieredzes – arī (at)risināšanai.
Krista trāpīgi atgādināja – bieži vienas un tās pašas kopienas ietvaros pastāv vēl citas mazākas kopienas, un ne vienmēr cilvēkus vieno kāds liels un cēls mērķis. Kā secinājām no klātesošo interesēm, attiecības var sākt veidot arī ar pavisam ikdienišķām kopīgām interesēm – mīlestību pret skaistiem pusdienu traukiem, ravēšanu vai ziemas peldēm (jā, arī ne tik ļoti ikdienišķām interesēm).
Kristas Burānes darbnīca par kopienām, mākslu, izaicinājumiem un to, kas mūs vieno
Vēlāk, runājot par noturības un drošības jautājumiem, secinājām, ka šāda apkaimes “inventarizācija” un cilvēkresursu apzināšana ir vērtīga ne tikai ikdienā. Varbūt netālu dzīvo kāds tehniskais džeks, kurš vajadzības gadījumā pratīs iedarbināt ģeneratoru? Un vai zinām, kurš apkaimē pēc vētras varēs izpalīdzēt ar motorzāģi vai traktoru?
Pirms vienošanās parakstīšanas par dalību programmā LPA direktore Kristīne Zonberga, kura pati kā Ķīpsalas apkaimes biedrības valdes locekle labi pārzina kopienu veidošanas ikdienu, ievadīja sarunu par noturību, ko tālāk attīstīja Iveta Karlsone, Daiga Kadeģe un Inese Puriņa. Improvizētā paneļdiskusija aizveda tēmās par pāreju uz vienoto VUGD tālruni, salīdzinoši nelielo Latvijas iedzīvotāju skaitu, kuri izmanto lietotni “112 Latvija”, kā arī par kopienu spēju mobilizēties dažādās situācijās. Savukārt Daiga Kadeģe (tiešraidē no uzņemšanas pasākuma Kurzemes reģionā) dalījās ļoti praktiskā pieredzes stāstā par savas ģimenes rīcības plānu krīzes situācijām (spoiler alert: iesaistīts mežs un krīzes scenārija reāla izspēle tumsā).
Dienas otro daļu noslēdzām ar sarunu par nākamajiem soļiem programmā un pieredzes stāstiem no programmas komandas dāmām, jo jāatzīst – šī komanda visai labi pārzina kopienu veidošanās un ikdienas “drēbi” – Sandras, Barbaras un Annas Paulas stāsti aizveda uz Liepāju, Čiekurkalnu un pat Rūjienu.
Neoficiālajā daļā – lai gan, godīgi sakot, cik gan oficiāls var būt scenārijs, kurā vienošanās parakstīšanu atzīmē ar virtuļiem – sarunas ievilkās vēl ilgi pēc pirmajiem hokeja fanu saucieniem aiz “ezīša” loga un Eirovīzijas pirmajiem akordiem.
Īpašs prieks, ka vakara daļā mums pievienojās arī Māris Jansons no Rīgas Apkaimju alianses, daloties sarunās par ražām un neražām, kopienu veidošanas realitāti un procesiem, kas ne vienmēr norit lineāri.
Paldies visiem dalībniekiem un – visticamāk Tomam Bricim – par burvīgo dienu, kurā lietus sāka līt tieši pēc tam, kad bijām beiguši mieloties ar Līgas Brodužas gardo zupu. Apsveicam Rīgas un Pierīgas kopienas ar uzņemšanu programmā un lai mums kopā izdodas veidot spēcīgas un noturīgas apkaimju kopienas!
